Alegorija par zaudēto paradīzi. Ildze vēlējusies rast mieru un piepildījumu, pārvācoties no pilsētas uz laukiem. Viņas domas plucina bērna slimība, atsalums attiecībās ar vīru un viņa neklātbūtne, bet tikmēr Ildzes grūtsirdību ieskauj dabas mierinājuma apsolījums, kas tā arī nepiepildās. Viņa mēģina saprast, kur ir rodams upurnesības cikla sākums, bet kur – tā gals. Un kas ir viņas upuris – vai viņa pati?

(Kinokritiķe Dārta Ceriņa)

Kad rakstīju īsfilmas “Upurjērs” scenāriju, domāju par ģimenes sajūtu, ja bērns ir slims. Ja bērns ir vesels, tad audzināt tāpat ir grūti, bet salīdzinoši tā ir atpūta un prieks. Filma ir par bailēm no pārvākšanās uz laukiem – kā ietu ar slimu bērnu, kā vecāki caur dabu izdzīvo bailes. Kaut ko tajā es norakstīju no dzīves. 

Kinokritiķe Dita Rietuma sarunā izteicās, ka tā ir šausmenīte par ģimenes dzīvi. Aizdomājos, ka reizēm tiešām mana ģimenes dzīve ir bijusi šausmenīte.

LASI SCENĀRIJU ŠEIT